Gājiens par godu latvijai

Mani pirmie 100 km vienā pārgājienā

Es šo pasākumu pamanīju tikai dažas dienas pirms pasākuma, paldies draugam Marekam par precīzo info par šo pasākumu un iespēju reģistrēties.
Sagatavotības līmenis šādam pasākumam, tuvu nullei, labu laiku pirms uzzināju par šo pārgājienu, biju jau pieteicies 23+km skrējienā Patriots, kas notiek tajā pašā dienā, ko godam arī veicu, lai gan ne pirmajā desmitniekā, saudzējot savus spēkus pārgājienam kurš sākās dažas stundas pēc skrējiena.

Uz pārgājiena startu ierodos ļoti laicīgi, viens no pirmajiem, reģistrācijas laiks notiek 2 stundas,līdz ar to ir iespēja pārbaudīt savu ekipējumu un uzlabot nepilnības, kā arī pajautāt organizatoriem nepieciešamos jautājumus. Man gan jautājumu neradās, vienīgi pārlieku daudz ūdens rezerve, nepieciešamo 1,5l vietā 2 litri, beigās sanāca ka iztiku ar 0,75l pudelīti kuru papildināju KP, kur bija iespēja tikt pie svaigāka ūdens.

Starts: nestartēju ar visiem, jo atrados rindā uz tā saucamajām labierīcībām, pirmie kilometri bija ļoti viegli un patīkami, daudz lāpu/sveču bija izliktas gājiena atbalstam, lai gan manīju dažus, kas izgāja pa taisno, bija forši izstaigāt Mangaļsalas bunkuru atrašanās vietas. Tad lēnā garā pa smilšainiem un ne tik smilšainiem ceļiem/takām nokļuvām līdz pirmajam kontrolpunktam (KP), kurš bija Baltezerā Vanaga ligzdas pagalmā. Ļoti patīkama sagaidīšana, katram bija jāpiesakās kad ieradās un kad izgāja no KP, tā katrā KP bija. Jāprecizē gan, ka mēs esam 4 gājēji ar kuriem gājienu uzsāku kopā 2 darba kolēģi un vēl viens kolēģa bijušais kursa biedrs (laikam). Protams man kolēģi palīdzēja dažos gadījumos, dažos ļoti nobremzēja, bet vienalga , bez viņiem es šo diez vai būtu veicis un ja arī būtu, tad diez vai tādā ātrumā, kas pielīdzināms RV107 kontrollaikam, kas ir skrējiensoļojums no Rīgas līdz Valmierai.

Izgājām no 1.KP kopīgi un tad sākās “Kāpēc man tas vajadzīgs?”, “Varēju jau mājās sēdēt un aliņu sūkt”, “Blin, tie bija tikai 20km, vēl 80 jāpieveic, diez vai es to spēju” un līdzīgas pārdomas un sevis šaustīšanas. Dažādu domu nomākts un aizlienēta luktura izgaismoti nokļuvām līdz 2.KP, jāatzīmē, ka lukturi aizlienēju no VSK Divplākšņu Lāsmas (savējie sapratīs), lukturītis bez uzlādēšanas man un ne tikai man izgaismoja ceļu aptuveni 8 stundas, kuras bija jāveic diennakts tumšajā laikā.

2.KP bija Zaķumuižas pamatskolas telpās, sagaidīšana kā jau līdzīgi 1.KP, silta un palīdzību piedāvāja ne tikai brīvprātīgie, bet arī citi dalībnieki (laikam izskatījos baisi 😀 ). Ēdiens gan šeit nebija diez ko apetītes raisošs, cīsiņi, vārītas olas un līdzīgas lietas, kas mani (pagaidām) ne visai iepriecina, bet galvenais bija uzpildīt ūdens rezerves, nomainīt zeķes, lai neveidotos tulznas. Nepatīkami, ka KP atrodas telpās, gps iekārtas pieskaitīja liekus km, un nesanāca precīzs mērījums, tā bija ar visiem pārējiem KP arī.

Izejam no KP, gandrīz vai domājam ka esam apmaldījušies uzreiz pēc iziešanas, bet tad iztālēm pamanām nelielu atzīmi, ka jāiet pa labi pa stigu/meža ceļu, atzīme bija grūti pamanāma, labi ka pamanījām. Un tad sākās kādus 6km garš posms, kas bija pilnīgi taisns (tā teikt Taisnais), kuru veicot, likās ka to gājām vairākas stundas. Tiekam līdz Tinūži – Rīga šosejai, pa tās maliņu daži simts metri jāpiet, tad atkal mežā iekšā, tad līkumu līkumiem gājām, likās veselu mūžību, un tad izgājām uz šosejas, redzējām, ka viens aizgāja pa šoseju pa labi, bet mums likās ka tas nav pareizais virziens, līdz ar to mums nācās jautāt palīdzību pie garāmgājējiem, lai saprastu kur esam. Likās jau, ka jābūt Ikšķiles KP pēc 100 metriem ja ne pat tuvāk, bet tad. Izrādās, ka esam uz Tinūži – Ikšķile ceļa, no tā līdz KP vēl vismaz 6km un tam jābrien pāri uz karjeriem un caur Ogres Zilajiem kalniem (jā, bijām arī tur, pašiem bija pārsteigums, likās pazīstamas takas, bet neticējām, kamēr naparādījās pirmās norādes) nokļuvām līdz Ikšķilei, tur arī mums bija 3.KP Ikšķiles Brīvās skolas telpās, kā vienmēr silta uzņemšana, pat ar zupu…mmm garda soļanka.. Rakstot/atceroties pat saskrēja siekalas mutē 😀 . Likās gardākais ko esmu ēdis sacencību kontrolpunktos jebkad, iespējams, nebūšu samelojies. Ikšķilē bija arī viens atbalstītājs vārdā Alvis, kurš bija ieradies ar skrituļslēpēm jeb kā viņas sauc, lai atbalstītu visus gājējus, pat dalīja končas ar Ikšķiles apdruku, Bija labs reklamētājs savai komandai, komandas nosaukums diezgan mums motivējošs “Izturība”, tad nu pēc nelielās fotosesijas devāmies tālāk saņemoties uzmundrinājumus un motivāciju turpmākajam ceļam.

Izejam nu jau no pirmspēdējā KP, maršruts paredzēts gar Daugavu, cik nu tuvu var, tad nu sanāca vairākus kilometrus veikt pa Ikšķiles aizsargdambi, kurš diezgan nesen bija atjaunots. Teikšu tā, apskaužu Ikšķilniekus, viņiem ir forša skriešanas vieta pa svaigi atjaunotu ceļu, kur pat satiksme nav. Tad gar Saulkalnes maliņu tālāk pa Rīgas HES ūdenskrātuves aizsargdabja augšu, kas pie Salaspils tikām līdz Salaspilij, tur nu mums bij pēdējais KP, kas gan nebija ne tuvu finišam. Jāpiemin, ka šis KP izpelnījās manus lielākos plusiņus. KP atradās Salaspils Līksmotavā, kur mums bija iespēja iekrist bumbiņu kaudzē, kā maziem bērniem, mēs gan šo iespēju palaidām gadām, jo bijām nosolījušies ne ilgāk par 10 min šajā KP. Bet fizioterapeites un vēl divu jauku cilvēku aprūpēti tur pavadījām vairāk par 30 min, uz ko biju ļoti pikts, bet pats vien vainīgs un izstaipīties vajadzēja, jo muguras sāpes nedaudz jutu un pēc tikko izārstētās traumas negribētos atkal to ārstēt. Tiklīdz uzzinājām savu kavēšanās laiku vilkām apavus un jau bijām ceļā uz finišu, njā finišs itkā nav tālu, Latvijas Televīzijas ēka, kas apmēram 25km attālumā no Salaspils KP.

Tad nu izgājām no pēdējā KP, reāli sapratām, ka 18h laikā mums nesanāks sasniegt finišu, jo bijām daudz zaudējuši vairākās vietās pārāk ilgi sēžot, citās solis nebija tik raits kā gribētos, citās vietās citi šķēršļi. Sākums šim posmam ir gar dzelzceļa uzbērumu, ne no gludākajiem segumiem bija jānoiet. Līdzgājējiem radās dažadas domas, par lēnaku iešanu un tālāku tikšanu, man gan tas nelikās pieņemami, līdz ar to izvirzījos vadībā ar nedaudz ātraku soli. Ik pa laikam nedaudz piebremzēju, jo cerēju, ka pārējie pievienosies man un pabeigsim pārgājienu kopā, bet nē, viņi atpalika, tad nu gāju pa paredzēto taku +/- ar savu ātrumu. Tā nokļuvu līdz Rumbulai, ātrums samazinājās, jo nedaudz bailīgi par šo rajonu ir pastaigaties, it īpaši krēslas stundā un ne velti, tur pat no trases varēja redzēt kā kāda Rumbulas vasaras mājiņa tika nodedzināta melnus dūmus sūtot uz trases pusi, nu ok, iespējams mājiņa pati aizdegās, kā jau Latvijā notiek ar dažādiem īpašumiem. Pa Rumbulas dārziņiem ejot, redzu iztālēm ka kāds nesas man pakaļ, domāju jau ka nu kāds no kurinātājiem mūk no policijas, bet nē mani panāca viens mans kolēģis. Prieks, ka bija iespēja ar vismaz vienu turpināt gājienu. Tad nu uzejam uz Ķengaraga promenādes, tur netīšām vējā pazaudēju savu atstarojošo vesti, kas raisīja nelielu paniku, tā bija aizlienēta no labākā drauga, ceru, ka draudzība dēļ tās neizzudīs.. nu nē, nopirkšu jaunu. Kā jau sākumā teicu, mans sagatavošanās līmenis, tostarp ekipējums bija tuvu nullei, šo to aizlienēju, šo to vispār neizmantoju, jo nebija pieejams. Pa promenādi ejot, mums nācās apiet interesantu cirkveidīgu instalāciju un promenādes, pagājām garām, bet tur ielas neapgaismotas, šur tur ielu remonts, bet neko čāpojam kartē neskatoties. Pēc kāda laika skatos abpus ceļam ir ūdens, bet tā nevajadzētu būt, sāku paniku celt un izrādās, ka bija pēc Dienvidu tilta jānogriežas, ko mēs neizdarījām, gandrīz kilometru zaudējām jeb pieplusojām savam gājienam, jo gājām atpakaļ un turpinājām iet pa maršrutu. Tad nu garais posms pa Krasta ielu līdz pat Salu tiltam, tad pārgājām Salu tiltu un uzmeklējām organizatorus, kas mūs sagaidīja Zaķusalas ēkā ar siltiem dzērieniem.

Tā es nogāju 100km par godu Latvijas simtgadei