Haanja 100

Mans skrējiens pēc pirmā maratona

Hmm, nezinu īsti kur tas ir, bet pamanīju, ka daži noskrien.lv biedri diezgan labi startēja šajā pasākumā pirms gada, tā nu apmēram pāris vai varbūt vairākus mēnešus pirms starta sapratu, ka vēlos startēt šajā pasākumā.
Pirms tam bija mēģinājums pieveikt savu pirmo maratonu Valmieras maratona laikā, bet muguras trauma mani piebeidza, pēdējo(6.) apli tā arī neveicu, būtu mazāk garāku apļu, iespējams ar visām sāpēm arī būtu pieveicis pilno distanci.
Tā kā maratona distance nebija veikta man šogad, bet noskrien.lv apņemšanās sienā ierakstīju “pirmie 42km”, tad nācās vien pieteikties Haanja skrējienam. Tur gan bija doma: skriešu cik varēšu, bet sanāca, ka laicīgi jāpaziņo, vai skriešu maratonu vai ultramaratonu, tad nu nācās pieteikties maratona distancei, lai saņemtu medaļu par šo sniegumu.
Pieteikšanās un gatavošanās šim pasākumam bija gaužām smaga. Pēc Valmieras neveiksmīgā skrējiena bija doma visai skriešanai atmest ar  roku, bet pateicoties dažiem paziņām esmu pārdomājis un nu jau grasījos startēt “taku maratonā”.

Pirms starta: nelielas bažas par to, kur likt maiņas drēbes apavus, izrādās, šogad neesot telts, viss notiek būdiņā kur saņēmām numurus. Nu Ok, lai notiek, noliku savus 2 pārus zeķu un citu drēbju, nodrošinājos, ja nu līst, ja nu snieg, ja nu saule spīd un vēl citiem laika apstākļiem. Sāka līt, bet jāskrien, tad nu uzvilktas man ir aukstā laika drēbes un drošībai biju uzvilcis visam pa virsu ūdensnecaurlaidīgo jaku.

Starts: starts bija lietū, startēju viens no pēdējiem, bija doma startēt lēnām un prātīgi, taupot savu veselību, sezona jau praktiski beigusies, noskrien reitingos jau vairs necenšos ne iekļūt, ne noturēties pirmajā desmitniekā (reitingi gan ir dažu noskrien biedru vaļasprieks, pierakstīt un datēt visus VSK Noskrien biedru rezultātus). Jāatgādina, ka pērn cīnījos par sešinieku, kur pirmajam sešiniekam vismaz pa kādam virtuālajam diplomam pienācās un vēl daži virtuāli labumi, paldies Signim un visiem viņa kolēģiem par šo iespēju.

Starts bez luktura 7ņos no rīta, tumšs, bet doma ir turēties līdzi kaut vai lēnākajiem, bet tādiem kam ir gaisma. Lēnām apdzenu dažus skrējējus, pirmais aplis maratona skrējējiem ir īsais, līdz ar to sagaidāms dalīšanās punkts, tiklīdz sadalās, tā palieku viens, tumsā bez lukturīša, labi, ka acis pieradušas, jūtos komfortabli skrienu lēnām, negaidīti sasniedzu kādu četrotni, kuri skrien kopā, pēc runas prasmēm nospriežu, ka vietējie(igauņi), bet viņu lukturīši šad tad noder, ja ne paši lukturīši, tad vismaz viņu skriešanas trajektorijas noteica kur ir dubļi un kur ir skrienamais segums.

Pirmais pilnais aplis: Starpfinišam izskrienam cauri gandrīz visi vienkopus. Pēc vairākiem kilometriem, viņi palika ātrāki, un mani atkal atstāja vienu, bet nu jau sāka palikt gaišs, kaut gan arī sāka snigt, padomāju, kaut tik ne uz ilgu laiku. Pienāca mans pusapļa dzeršanas punkts, neslāpa, paskrēju lepni garām, bet tad nāca pirmo reizi kalns ko stirnubukā varētu likt par kalna karaļa kalnu, tur bija ko kāpt. Tad nu atkal pa mierīgo līdz apļa beigām.

Otrais aplis: starpfinišam izskrienu cauri, pat nepiestājot pie tējas un citiem labumiem, ko bija sarūpējuši organizatori, skrienu nesteidzoties, laika apstākļi paliek arvien skarbāki, aukstāki, sniegaināki. Pienāk dzeršanas punkts, pirmoreiz izmantoju šo, brīvprātīgā protams latviski neko nesaprot, tad nu stāstu ka esmu pirmo reizi šajā punktā piestājis, protams angļu valodā, un kā reizi, palīdze bija tik laipma ka pa katrā nākamajā tikšanās reizē pajautāja kā man skrienas un novēlēja man labu ceļavēju. Atkal “Kalna karalis” jāpieveic, nu jau vairāk slīd uz leju, bet uz priekšu tieku.

Trešais aplis: pirmo reizi mūžā pieredzēju bezpilota apli, jo šeit neko neatceros, ja nu vienīgi dzeršanas punktos siltos sporta dzērienus, ko iemalkoju.

Ceturtais aplis: starpfinišā satieku Daigu(tā teikt, komandas biedri, kuru neapšaubāmi cienu viņas sportiskā gara dēļ), bet viņa izskrien, es tomēr izvēlos labāk  baudīt sporta dzērienu un kolu nekā skriet pa taisno pakaļ viņai, slikta ideja, kola bija svaiga ar gāzi, visu atlikušo distanci mani tā mocīja. Pulkstenis jau otro reizi saka ka laiks iet mājās, bet maratonam par maz, tipinu tālāk. Daigu redzu ik pa laikam, pat apdzenu, viņai tomēr nopietnāka trauma par manu puslīdz izārstēto muguru.

Piektais aplis: ieskrienu starpfinišā atslēdzu pulksteni, jo tas turas uz pus procenta, pieslēdzu endomondo telefonā (kā beigās nopratu, tas aizņēma 1 min un4 sekundes), redzu kā Daiga aizcilpo ar savām kāju “problēmām”, bet man vēl jātiek ārā no būdas, durvis uz ne to pusi veras, balss ar nav, jācer ka mani spēki būs pietiekami viņas sasniegšaanai. Protams sasniedzu viņu pirmajā kilometrā, tā kā sen neesam skrējuši divatā, mums atradās diezgan daudz kopīgu sūdzību/sarunu par skriešanu un ne tikai, tad arī sapratu, ka labākais variants kā man sasniegt finišu ir turēties līdzi Daigai un ik pa laikam pavilkt Daigu sev līdz un ik pa laikam lai mani pavelk līdz, lai viņas mokošais skrējiens nebūtu tik mokošs

Sestais (pēdējais) aplis: Teikšu tā, Daiga paldies par kompāniju,  šis bija tik foršs skrējiens kopā ar Tevi, ka pat rezultāts man nebija svarīgs, galvenais paveikt to kopā  un pievarēt manu pirmo maratonu 🙂