Pērn es piedalījos pasākumā Simtiņš, ko organizēja Streelnieks.lv, diemžēl distanci nepieveicu (pieveicu tikai 55km no 100), veselības problēmu dēļ, kuras radās dēļ tā, ka man šādos pasākumos nebija nekādas pieredzes un tas man atspēlējās pārgājienā.

Tad nu pamazām sekojot Streelnieks.lv puišiem un skatoties bildes izdomāju piedalīties vienā pasākumā ko viņi organizēja tas bija 26.12.2018. notikušais pārgājiens “Simtiņam pa pēdām: Ložmetējkalns”. Šajā apkārtnē esot bijis laikam kāds no pirmajiem Simtiņiem, bet īsti tajā neiedziļinājos, jo pats pārgājiens patika un biju apmierināts ar tā gaitu. Sāku jau lūkoties pēc nākamā viņu piedāvātā pārgājiena “7 dižie” šis gan daļēji pārklājās ar esošo Simtiņa distanci, tad nu cītīgi gatavojos un 16.02.2019. šo pārgājienu arī veicām pa apledojušiem ceļiem un takām, bija ekstrēmi un forši.

Kad februārī saņēmu ziņu no Streelnieks.lv, ka viņi piedāvā savu pirmo pārgājienu ārpus Latvijas, mana atbilde bija “Es piedalos”. Pārgājiens ieplānots Lieldienu brīvdienās, tās man kā reiz ir brīvas un galamērķis Igaunija, Ontikas stāvkrasti.

Izbraukšana bija piektdienā pēcpustdienā, tā nu sakrāmēju savu somu, paķēru telti, guļammaisu un visu pārējo un braucam. Toilā (neliels ciematiņš ar kādiem 800 iedzīvotājiem) mēs ierodamies vēlu vakarā, tur nu mums ir naktsmītnes, kas nu apartamentos (piemaksājot), kas zem klajas debess, kā nu kurš izvēlējās. Es apdomīgi biju paķēris telti līdz, jo savu hamoku (šūpuļtīklam līdzīga uzparikte) vēl īsti nebiju izmēģinājis, un naktī solijās diezgan pavēsi laika apstākļi. Ierodoties naktsmītnē, mums bija instruktāža cikos jāierodas visiem uz rīta rosmi un cikos izbraucam uz pārgājiena starta punktu un mēs mastā pacēlām Latvijas karogu, bija patīkama sajūta. Tā nu uzmeistaroju savu telti un gāju vakarā pie ugunskura tusēt, laikam līdz kādiem 2:00 mēs tur notusējām, tad nu laiks beidzot iet gulēt, rīt tomēr gara diena.

Rīts, salst kājas, nevaru pagulēt, jo paklājiņš zem manis kaut kur aizslīdējis un guļu praktiski uz zemes. Lienu ārā no guļas un skatos, ka pulkstenis pat vēl nav 6:00, nu labi, gulēt vairs neiešu, nav vērts, jo 7:10 laikam bija paredzēta rīta rosme. Rīts skaists, saule jau uzlekusi, kamēr iztaisos/pārģērbjos, tad nu es izdomāju paskriet kādu kilometru. Skatos, visi, kas bez teltīm gulējuši (tikai guļammaisā) nedaudz apsarmojuši, jo no rīta bija salna. Skrienu maz un prātīgi, sabildēju skaistos skatus, jo savā mūžā diez vai vēl te sanāks tik skaistā laikā būt (bildes apskatāmas manos Facebook un Instagram kontos), taupos pārgājienam, jo tie Streelnieks.lv pavadījumā mēdz būt sevišķi interesanti un protams arī nogurdina. Mani nogurdina tieši šo pārgājienu lēnums un lielais dalībnieku skaits, dēļ kuriem nākas pielāgot šo lēno tempu. Tas tāds neliels mīnusiņš šiem pārgājieniem, kas nav sacensību režīmā, bet protams paliek vairāk laika fotogrāfēšanai un es pat izmēģināju roku filmēšanā ar GoPro Hero 7 Black kameru, kuru speciāli šādam nolūkam arī iegādājos, zemāk ir video no šī pārgājiena, ko filmēju un montēju pašrocīgi, bet nu labāk visu pēc kārtas.

Pēc rīta rosmes, diezgan daudz iedeva laiku sakravāties, paēst un ja vēl kāds vēlējās varēja pagulēt. Izbraucam uz starta vietu, nu ta beidzot! Starts mums bija vēl kādus 10 kilometrus gar krastu uz Narvas pusi no mūsu apmešanās punkta Toilā. Praktiski pirms Sillamäe pilsētas stāvkrasta malā mūs izsēdināja no busa, ar tekstu, jāiet atpakaļ un finišs ir pie Ontikas ūdenskrituma. Pirmie kilometri aizgāja diezgan raiti, pat sākumā šķita, ka kaut kā pārāk izkliedēti ejam, bet tā kā saprotams ka priekšā ir kāds Streelnieks, tad jau šaubas nav, tāds plāns.. Kā tad 😀 Izrādās priekšā pērnā gada Simtiņa uzvarētāja, kas jau gatava arī šeit uzstādīt savu latiņu visiem. To gan atklājām tikai tad, kad Gustavs no Steelniekiem noķēra līderi (skrienot) un apstādināja. Tad nu sagaidot visus pārējos dabujām no Roliss kārtīgu rājienu, par skriešanu pa priekšu, sarāja pat mani 😀 es tak nezināju ka priekšā nav neviens no organizatoriem, bet tas sīkums, pārdzīvoju 😀 .

Tad, nu jau mierīgākā solī, turpinām ceļu. Daba skaista, laiks skaists, visu gribās nofotogrāfēt, nofilmēt, bet saprotu, jāizbauda pārgājiens pašam, to arī daru, ik pa laikam kameru izvelku, nofilmēt ko neparastu vai interesantu. Sajūtas nespēju ne nofilmēt, ne nobildēt, tās jāizjūt katram pašam. No stāvkrasta augšas mēs nonācām arī lejā, pludmale akmeņaina, pārsvarā, bet iet var. Ik pa laikam liekas, ka kāds tos lielākos akmeņus salicis kā ceļu gar jūru, tikai ne pa manam solim, jo cits tuvāk, cits tālāk nolikts, bet taciņa veidojās. Tad protams pa Streelnieku modei, jāiet, ta augšā, ta lejā, cik dzirdēju, bija arī diezgan ekstrēms gadījums, ka viena pārgājiena dalībniece gandrīz nokrita no stāvkrasta augšas, bet viss beidzās laimīgi un neviens necieta. Tas protams lika padomāt par drošību vairāk. Pusdienlaiks patedzēts mūsu nakts apmetnes ciemā skaistajā parkā saucas Toila-Oru Park, skaista vieta, vienā vietā pamanīju līdzību ar mūsu pašu Siguldas serpentīna taku, otrā vietā jau ar pašu Ziediņu (Ziediņkalns Siguldā).

Pusdienas paēduši, dodamies tālāk, Streelnieki protams pamanījuši, ka temps ir pa lēnu, nepieciešams nedzudz pielikt soli, to arī izklāsta visiem, protams mēs, kas pārsvarā centāmies pavilkt visus ātrāk, bijām gatavi pielikt soli un ātrāk nokļūt galapunktā, bet daži lēnākie, šķiet to nedzirdēja, vai arī negribēja sadzirdēt, tas protams uz pašu sirdsapziņas, jāatzīmē ka pārgājienā piedalījās arī bērni ar vecākiem un viņi nebija tie lēnākie. Tā nu sanāca ka otrā daļa bija jāiet pa stāvkrasta augšu, jo pa akmeņaino pludmali temps būtu daudz lēnāks, bet mums bija jāpaspēj vēl uz Rīgu aizbraukt. Bet skats joprojām visu laiku nemainīgi skaists, brīžiem aizraujas elpa no tā cik bīstami tuvu esam kraujai, kur aptuveni 50 metri līdz lejai. Jāteic ka stāvkrasta augstums bija ap 55 metriem, salīdzinājumā ar Jūrkalnes stāvkrastu, kas ir aptuveni 20 metru augsts, tad šis bija iespaidīgs.

Visbeidzot tuvojamies savam mērķim, Ontikas ūdenskritumam (Valastes ūdenskritums), jā augsts, pat piegāju maksimāli tuvu, lai nesamērcētos, bet vienalga biju gaidījis ko grandiozāku. Lai arī ūdenskritums drusku pievīla, gribas atgriezties Somu līča stāvkrastos un arī pie paša ūdenskrituma, jo iespējams, ka citā gadalaikā tas ir daudz vilinošāks kā šoreiz.

Kopumā šis pasākums bija superīgs, ko vēl ilgi atcerēšos. Paldies Streelnieks.lv komandai par šo foršo pasākumu. Šoreiz gan laikam jāsaka, tiekamies Simtiņā 2019, vai varbūt ātrāk, kas to lai zin 😀 

Zemāk atradīsiet nelielu galeriju un jau pieminēto video (ja patīk, spied like/abonēt manā Youtube kanālā), droši ieseko arī manos soc tīklos.